Lai pagatavotu kādas 40 zefīru pusītes (vai 20 veselus zefīrus) nepieciešams:
450 g nomizotu rabarberu kātu
320 g cukura
200 g gaišā cukura sīrupa (šie iegādājami gandrīz visos pārtikas veikalos un tie atrodami, protams, pie visiem citiem cukuriem)
200 ml ūdens (100 ml cukura sīrupam + 100 ml želatīna uzbriedināšanai)
20 g želatīna
+ kartupeļu ciete vai pūdercukurs gatavo zefīru apviļāšanai
+ man pa rokai bija dry freezed dzērvenes, kas ir ne vien glītas krāsās, bet arī garšīgas, bet bez tām virspusē noteikti var iztikt
Pagatavošana:
Katlā ber šķēlītēs sagrieztus rabarberus, tos ar rokas blenderi samaļ putriņā, tad to, ik pa brīdim apmaisot, karsē, līdz ūdens daļa iztvaikojusi un izveidojusies bieza, bieza masa (te gan jāpiemin, ka svarīgi, lai beigās tā masa ir tiešām, tiešām bieza un slapjuma tajā tiešām gandrīz nemaz nav, citādāk zefīri beigās sanāks tādi galīgi izplūduši).
Želatīnu ber mikserbļodā, to aplej ar 100 ml ūdens un noliek malā uzbriest.
Citā katliņā ber cukuru, pievieno atlikušo ūdeni un cukura sīrupu. Katliņu liek uz plīts un sāk karsēt uz vidēji lielas uguns. Šo visu nedrīkst maisīt un tajā nevajadzētu mērkt nevienu karoti vai kādu citu virtuves rīku (tas var sadusmot cukura kristālus un izbojāt visu, visu). Es katliņā iemērcu pārtikas termometru un atstāju to līdz beigām neaiztiktu. Tātad - karsē visu uz vidējas uguns, līdz sīrups sakarsis līdz 115°C* - tās būs kādas 15 min (vai bez termometra nevar? es teiktu, ka grūti būs (lai neteiktu, ka neiespējami), bet zinu vienu paprāvu čupiņu ļaužu, kuri bez tā klātbūtnes pagatavojuši vienus citus bloga arhīvā atrodamus zefīrus un tas man liek domāt, ka šī tuneļa galā tomēr gaisma ir ).
Kad cukura masa ir uzkarsusi līdz īstajai temperatūrai, katliņu noņem no plīts, mikserbļodā liek iepriekš pagatavoto rabarberu biezeni, iedarbina mikseri (ja mikserim nav statīva, šajā brīdī vislabāk noderēs četras rokas) un lēnām, lēnām bļodā lej karsto karameli un visu turpina kult kādas 16 - 18 min. Mazākas jaudas mikserus ieteiktu mazliet atpūtināt procesa vidū (zefīri būs gatavi, kad masa būs atdzisusi un tā pa riktīgam sakulta biezās putās).
Kad zefīra masa kļuvusi balta un pavisam gaisīga (ar tējkaroti paņemta piciņa gaišo putu ir stingras un tā stalti stāv) to pilda konditorejas tūtā un uz lielas cepamā papīra plāksnes saspiež zefīrus (vispār bez tūtas var iztikt un salikt piciņas ar tējkaroti arī).
Zefīrus atstāj kalst kādas 5 stundas vai uz nakti (pirms kaltēšanas tos var apbērt ar visādiem smukumiem, bet tas nav obligāti, es dažus pārbēru ar tām dzērvenēm), pēcāk augšpusi apber ar pūdercukuru vai kartupeļu cieti, lai mazīnātu lipīgumu, no apakšas piepalīdzot ar nazi zefīrus atdala no cepamā papīra un katras divas daļas ar “dupsīšiem” salipina kopā.
Lūk, tie ir vieni ļoti gardi zefīri. Gribēju teikt, ka patiesībā tas vispār nav tik grūti, cik Zane te iepriekš sarakstījusi, vispār viņa tikai gribēja, lai gatavošanas procesā nekas no notiekošā nemulsina un teksta apjoms ir maldinoši liels.
* turpinot to karsēt ilgāk, tiksim pie karameles beigās, un to mēs galīgi negribam